SĀKUMLAPA| PAR DAINU SKAPI| PALĪDZĪBA| ATSAUKSMES
Ne ikreiz aiz prieka dzied, dzied sirdi remdēdams, laiku kavēdams.
Katalogs > ... > Dziesmas un dziedāšana vispārīga tautas manta un cilvēka mūža pavadoņi. > Ne ikreiz aiz prieka dzied, dzied sirdi remdēdams, laiku kavēdams.
Rezultāti: 1 - 10 no 49
124-2
Dod, Dieviņ, līgsmu dabu,
Ja nedodi mūža laba.
Padziedajse noraudaju,
Šķitos nieka neredzejse.
124-1
Sirsniņ mana lētdabite!
Drīz dziedaju, drīz raudaju.
Izdziedos, izraudos,
Šķietos nieka neredzejsi.
124-0
Ai, tu manu lētu dabu!
Drīz dziedaju, drīz raudaju.
Noraudajis padziedaju,
Šķitos nieka neredzejis.
125-1
Lēta bija man dabiņa,
Drīz dziedaju, drīz raudaju;
Pulciņâ padziedaju,
Viena pate noraudaju.
125-2
Tāda bija man dabiņa:
Te dziedaju, te raudaju;
Pie ļaudim padziedaju,
Pie māmiņas noraudaju.
125-0
Ai, tu (Ai,) manu mīkstu sirdi!
Te dziedaju, te raudaju.
Ar (Pie) ļaudim padziedaju,
Maliņâ noraudaju.
126-3
Kas dzirdeja, tie sacija,
Lustes dēļ es dziedaju.
Es nedziedu lustes dēļ,
Es dzied' laiku kavedama.
126-5
Ļaud's uz mani tà sacija,
Lustitèm nevarot:
Es dziedaju, gavileju,
Sirdi savu remdedama.
126-2
Jūs, ļautiņi, domajat,
Ka es dziedu lustes dēļ:
Dziedu laiku kavedama,
Savu sirdi remdedama.
126-12
Dzied jaunie kaŗa vīri,
Ne no lustes vien tie dzied,
Dzied sirsniņu remdedami,
Īsu laiku kavedami.
12345»
Rezultāti: 1 - 10 no 49
meklēt Dainu skapī